Kalni un apziņas maiņa

20170813_163530 (2)
Islande – “Vārti uz elli”.

Man šodien uzdeva jautājumu. Kāpēc man patīk kāpt kalnos un kā tas ietekmējis manu apziņu?
Kādreiz domāju ka cilvēki, kas kāpj Everestos aukstumā, ar smagu somu, elsdami – pūsdami, riskēdami ar dzīvību, ir kaut kādi psihiski nestabili, jocīgi, pat stulbi! Ko un kam viņi cenšas pierādīt? Priekš kam? Dzīvo, baudi un nespļauj liktenim acīs! Ha ha!
Ar ko lai sāk?
Tad pamēģināju pati uzkāpt kalnā. Neteiktu, ka uzreiz iemīlējos – bija grūti, auksti, pūta spēcīgs vējš, sāpēja ausis, nebija ne piemērota apģērba un apavu, nemaz nerunājot par citu ekipējumu, tāpēc līdz virsotnei netikām. Bet jau toreiz zināju, ka noteikti vēlēšos vēl kāpt kalnos!
Bet kāpēc? Tiešām kāpēc – jo varēja taču uzbraukt teju pašā virsotnē ar pacēlāju!
Manuprāt, kalnā kāpšanas mīlestība nav saistīta ar to, ka vienkārši gribas iekarot virsotnes, lai sev vai citiem ko pierādītu.
Pirmkārt, tā ir iespēja sajusties dzīvam! Jo grūtāks un bīstamāks kalns, jo dzīvāks jūties! Pat nelieli kalni var būt diezgan bīstami, ja tos neciena. Pēkšņi var uznākt vētra, tu vari apmaldīties un nosalt…
Kalnā sajūties tik mazs un niecīgs, “nolaidies uz zemes”, jo apzinies, cik dzīvība ir trausla, cik pasaule liela un skaista. Esot kalnā sāc domāt par lielām lietām, bet tajā pašā laikā paliec “pieticīgs”, novērtē to, kas dots, kāds veiksminieks esi, ka vari to visu redzēt un piedzīvot.

Otrkārt, gandarījumu sniedz vairāk pats kāpšanas process, nevis virsotnes sasniegšana kā tāda. Tāpat kā ar dzīvi – ja visu laiku koncentrējamies tikai uz “virsotni” – “pabeigšu skolu, sākšu dzīvot; izaudzināšu bērnus, sākšu dzīvot; dabūšu paaugstinājumu, sākšu dzīvot; kļūšu bagāts, sākšu dzīvot; aiziešu pensijā, tad tik sākšu dzīvot…”
Nē! Jādzīvo ŠEIT un TAGAD! Virsotnes sasniegšana ir tikai īss mirklis, tu pasēdi tur 20 minūtes, atpūtini kājas, ievelc dziļu elpu un dodies tālāk – dzīvot!

Treškārt, kalnā ļoti labi “attīrās” prāts. Kad jāsasprindzina katrs muskulītis, lai spertu vēl vienu soli, bet galīgi nav spēka un jāliek lietā pēdējās gribasspēka kripatiņas, lai tikai paceltu kāju, neatliek spēka liekām domām. To varētu saukt par sava veida meditāciju, jo meditācija ir spēja kontrolēt savas domas.

Es gan nezinu, vai apziņas maiņa man notika tad, kad sāku kāpt kalnos, vai dēļ apziņas maiņas sāka patikt kāpt kalnos. Laikam drīzāk otrais. Bet visādā gadījumā kāpšana vēl vairāk izmainīja apziņu un uztveri. Bet viennozīmīgi šī apziņas maiņa iestājās sasniedzot noteiktu prāta brieduma līmeni. Kad sāc domāt augstāk par primitīvo vajadzību apmierināšanu, mainās arī dzīves uztvere.

Un protams, liels kalnā kāpšanas bonuss ir skaistums, miers, klusums un svaigs gaiss. 

Nedaudz humora. Viens no pasaules labākajiem kāpējiem ir teicis: “Es kāpju kalnos, jo tur neviens neuzdod tādus stulbus jautājumus, kā piemēram: “kāpēc tu kāp kalnos?” 

Bet pielikumā pasaules skaistākie kalni!
http://www.telegraph.co.uk/travel/galleries/worlds-most-beautiful-mountains/

Ja vēlies pats piedzīvot kalnā kāpšanas burvību, dodamies uz Tenerifi, kur kāpsim Spānijas augstākajā virsotnē – Teides vulkānā (3 718m)!

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s